Dalība valsts konkursā “Es lepojos ar paveikto”
4. F kursa izglītojamās Odrijas Ričikas devīze: Vecumam nav nozīmes, ja māki teoriju izmantot praksē
Hei, Hei!
Mani sauc Odrija Ričika, un esmu Rīgas Tirdzniecības profesionālās vidusskolas izglītojamā, mācos 4.F kursā un apgūstu Komerczinību izglītības programmu ar iegūstamo kvalifikāciju mazumtirdzniecības komercdarbinieks.
Reiz, 2016. gadā, kad mācījos 3.kursā un meklēju prakses vietu, neko daudz nedomājot, pieteicos darbam apģērbu veikalā „Terranova” tirdzniecības parkā “Alfa”, Brīvības gatvē 372. Protams, darba vide un pārdošana nebija nekas svešs, un arī tirdzniecības joma zināma. Bet brīdī, kad jau prakses laiku biju gandrīz nostrādājusi, man piedāvāja palikt par vadītāju, jo veikalā tika izsludināta brīva vakance. Protams, pirmais jautājums – kāpēc es? Meitene, kurai ir tikai 18 gadi un kura gribēja nostrādāt prakses laiku? Vai vispār esmu gatava vadīt veikalu?
Protams, ka esmu! Par ko tad es galu galā mācos? Jā, par mazumtirdzniecības komercdarbinieku, un tieši to viņi meklēja. Man jau skolā bija iemācīts viss nepieciešamais – sākot ar ieņēmumu orderu aizpildīšanu un beidzot ar tirdzniecības zāles iekārtošanu.
Arī apmācīšanas laiks bija īss, jo uz informāciju, kuru man sniedza, lai varētu vadīt veikalu, es lielākoties atbildēju: „ES jau visu zinu, jo par to mācos 3 gadus.” Kopumā tā arī aizsākās mans darbs itāļu firmas veikalā „Terranova”. Bet sekoja jauns izaicinājums – man un manam kolektīvam bija iespēja atvērt vēl vienu veikalu tirdzniecības parkā “Alfa”.
2016. gada oktobrī tika atvērts jauns 600 kvadrātmetru liels veikals, kura vadītāja, protams, esmu es. Veikals ir jauns, ar milzīgām telpām, kā arī nu jau ir nopērkama ne tikai sieviešu apģērbu un aksesuāru kolekcija, bet arī bērnu un vīriešu. Manā pakļautībā vairs nav tikai 5 darbinieki, bet gan 10. Un tomēr vēl projām esmu tikai 4. kursa izglītojamā. Vecumam nav nozīmes, jo viss ir atkarīgs no zināšanām, prasmēm, kompetencēm, kā arī spējām tās izmantot. Protams, ja man nebūtu pat puse no iegūtajām zināšanām, es nebūtu nevienam vajadzīga, kā veikala vadītāja. Ir jāapzinās vide, kurā atrodamies un jāprot pielietot teoriju praksē.
Man grūti apgalvot, vai esmu šī konkursa veiksmes stāsts, bet veiksmes stāsts Rīgas Tirdzniecības profesionālajā vidusskolā es tiešām esmu. Jo šī gada laikā piedzīvoju negaidītu sapratni no skolotājiem, kā arī milzīgu atbalstu. Esmu lepna par to, ka man bija iespēja piedzīvot savu vienreizējo veiksmes stāstu, dalīties ar to, kā arī apgūt zināšanas tālāk, jo vadīt tikko atvērtu itāļu firmas veikalu „Terranova” ir tikai sākums.
3. P kursa izglītojamās Rozālijas Šļakotas devīze: Esot darba vidē, nozīmē – būt vajadzīgai ne tikai ģimenei, bet arī pasaulei.
Sveiki!
Sāksim ar iepazīšanos- mani sauc Rozālija Šļakota. Esmu 19 gadus veca meitene, dzīvoju Rīgā. Šobrīd mācos, manuprāt, labākajā skolā visā Latvijā – Rīgas Tirdzniecības profesionālajā vidusskolā. Manuprāt, labākā tā ir, jo šī skola iemācīja man to, ko es kopš bērnības esmu vēlējusies darīt – iepazīt un izprast ēdināšanas uzņēmumus. Tā iemesla dēļ šobrīd mācos restorānu pakalpojumu izglītības programmā (iegūstamā kvalifikācija – restorānu pakalpojumu speciālists), 3.P kursā jau trešo gadu.
Sākot gaitas šajā skolā, es sapratu to, ka skolas mācīto teoriju es vēlos arī pielietot praktiski. Darba meklēšanā es īpaši nestresoju, labs nāk ar gaidīšanu. Taču gaidīt man nemaz nevajadzēja ilgi. Skolasbiedrs, kurš jau strādāja, piedāvāja man pamēģināt atnākt uz to uzņēmumu, kur strādāja viņš. Uzņēmums “SIA LATER LTD” jeb “Pica Lulū” ir picērija ar ļoti pozitīvu atmosfēru. Pēc visiem labiem skolasbiedra vārdiem par šo darba vietu, es aizgāju pamēģināt.
Jau pēc pirmās darba dienas es sapratu to, ka neko labāku es nevaru vēlēties, kamēr paralēli es arī mācos. Gan darba grafiks, gan kolektīvs ir tik fantastisks, ka pēc skolas es nekad neesmu nodomājusi: “Ehh, šodien negribas iet uz darbu!”. Darba devēju jau iepriekš informēju, ka es mācos. Bez liekām runām tika izveidots grafiks, kurš netraucēja man kvalitatīvi apgūt teoriju skolā un pēc skolas mierīgā solī doties uz darbu. Skolā man piedāvāja noslēgt līgumu par darba vidē balstīto apmācību, darba devējs piekrita. Mācos un strādāju saskaņā ar individuālajiem plāniem skolā un darba vietā, daudz palīdz darba vadītājs uzņēmumā.
Mans mērķis, meklējot darbu, bija apgūto teoriju iepazīt uzņēmumā. Picērijas vadītāja ir ļoti pretimnākoša un saprotoša, kas ļāva man savu mērķi sasniegt. Tas man deva lielu atbalstu un motivējumu arī strādāt. Varbūt tieši pateicoties vadītājas atbalstam un zināšanām, ko ieguvu skolā, strādājot šajā uzņēmumā esmu ieguvusi četrus vērtējumus uz 100%, apkalpojot “Slepeno klientu”. Taču tas nenotiktu, ja arī skolas skolotāji nebūtu pretimnākoši.
Lielākais prieks ir apzināties to, ka tev ir darbs, kurš tev patīk, kā arī skolā atzīmes ir labas un nav iekrājušies nekādi parādi. Sākumā man likās, ka es nespēšu to izdarīt, ka tik daudz darbus vienlaicīgi es nespēšu izdarīt, bet, ja patīk tas, ko tu dari, darbi tiks pabeigti ātri un bez nekādas liekas piepūles.
Jauki ir apzināties, ka tevi pozitīvi sagaida gan skolā, gan arī darbā. Tas arī liek man dzīvot pēc devīzes – “Esot darba vidē, nozīmē – būt vajadzīgai ne tikai ģimenei, bet arī pasaulei”. Nav bijusi neviena diena, kad esmu nožēlojusi savu izvēli strādāt un mācīties vienlaicīgi. Tas nav man traucējis ne izpildīt darbus skolai, ne arī ierobežojis manas brīvdienas.